Sindija Meluškāne

Īsumā

  • Esmu sertificēta mākslas terapeite (ārstniecības persona) ar specializāciju drāmas terapijā un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste;
  • Kā mākslas terapeite šobrīd strādāju Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra filiālē Pārdaugava, privātpraksē Terapijas telpa, kā arī vadu saskarsmes nodarbības un atbalsta grupu Resiliences centrā.
  • Iepriekš esmu strādājusi:
    - ar onkoloģijas pacientiem un viņu atbalsta personām RAKUS Onkoloģijas centra Psihoemocionālā atbalsta kabinetā;
    - ar audžuģimenēm, adoptētājiem un aizbildņiem audžuģimeņu atbalsta biedrībā Dūja un biedrībā Plecs. 
    - ar pusaudžiem un viņu atbalsta personām Rīgas pašvaldības finansētā sociālās rehabilitācijas programmā Dari 2 un Dari 3, Dari 4;
  • Esmu dzimusi 1979. gadā. Precējusies, man ir seši bērni, vecākajam dēlam ir 24 gadi, bet jaunākais svinēs 4 gadu jubileju maijā.
  • Brīvo laiku vislabprātāk pavadu kopā ar ģimeni un draugiem;
  • Patīk detektīvseriāli, pirts rituāli un pārgājieni;
  • Šobrīd strādāju ar pieaugušajiem, pusaudžiem (no 12 gadu vecuma) un pāriem latviešu, krievu un angļu valodā.

Kāds ir mans ceļš līdz mākslas terapijai un psihoterapijai?

Pirmo reizi ar psihoterapiju sastapos pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad abi ar vīru pieņēmām lēmumu par adopciju. Tolaik mūsu ģimenē jau auga trīs bērni, tāpēc daudziem šī doma šķita pilnīgs neprāts. Ar šīs dienas acīm raugoties, tiešām jāatzīst, ka tas bija kā lēciens ar galvu aukstā ūdenī. Nevis tāpēc, ka adopcija ir kaut kas pārāk grūts un nepaveicams, bet gan tāpēc, ka mūsu trīs bērni tolaik vēl bija pārāk mazi, lai gribētu dalīt vecāku uzmanību. Emocionālas grūtības šādā situācijā ir teju neizbēgamas, un man bija nepieciešama psihoterapeita palīdzība. Neteikšu, ka tas bija viegli. Psihoterapijas laikā viena pēc otras krita maskas un aizsargbarjeras, ko biju sev uzlikusi, lai nejustu skumjas, noraidījumu, kaunu un citas negatīvas izjūtas, ar kurām dzīvē jāsaskaras. Varētu domāt, kas gan tur slikts, ja šādā veidā var pasargāt sevi no spēcīgiem negatīviem pārdzīvojumiem? Taču āķis slēpjas tajā, ka, uzliekot aizsargbarjeru pret negatīvajām izjūtām, mēs sev liedzam pilnvērtīgi izbaudīt arī pozitīvās izjūtas un dzīvi kopumā. Atbrīvoties no šīm aizsargkārtām nav viegli, taču vērtīgi gan. Ne jau velti psihoterapeitu vidū ir teiciens: "Ja tev tagad ir slikti, tas ir labi!"
Strādājot ar sevi, nonācu līdz atziņai, ka arī pati vēlos mācīties psihoterapiju, lai spētu arī citiem palīdzēt atbrīvoties no visa liekā, kas traucē pilnvērtīgai dzīvei. Lai arī gadu laikā esmu sapratusi, ka atrisināt visu nav iespējams, terapija var palīdzēt justies labāk, elpot vieglāk un īstenot sapņus harmoniskāk, ja vien pašam ir motivācija un drosme strādāt ar sevi. Jā, arī es pati joprojām turpinu darbu ar sevi.

Ko esmu darījusi līdz šim?

Mākslas terapeita diplomu esmu ieguvusi 2018. gadā, taču mana pirmā profesija un darba pieredze vairāk nekā 20 gadu garumā ir saistīta ar žurnālistiku, tostarp ar domubiedriem esmu dibinājusi arī pati savu mediju uzņēmumu SIA Mammām un tētiem, bet vēlāk no tā izstājusies un turpinājusi darbu izdevniecībā Žurnāls Santa.

Manuprāt, žurnālista un terapeita profesijā ir ļoti daudz kopīgā. Abās profesijās ir svarīgs radošums, prasme uzdot pareizos jautājumus un vēlme mainīt pasauli uz labāku.

Kontaktinformācija:

Tālruņa Nr.: +371 29173748 (ja es neatbildu, noteikti atzvanīšu, bet droši varat sūtīt arī īsziņu vai ziņu Whatsapp)

E-pasts: sindija.meluskane@gmail.com